linnus

Vastselīnas pils būvniecība aizsākās Marijas pasludināšanas dienā, 1342. gada 25. martā, pili cēla uz Tartu bīskapa zemes, uz Livonijas un Pleskavas robežas. Šī robeža bija arī rietumu baznīcu politiskās frontes līnija – robeža starp Romas un Konstantinopoles baznīcām. Pils celtniecības iniciators bija Livonijas ordeņmeistars Dreilebens, kura attiecības ar Pleskavu tam laikam bija ļoti saspringtas. Turklāt Pleskavas iedzīvotāji tuvu robežai, Irboskā, uzcēla varenu mūra cietoksni. Vastselīna bija kā vēl viens atbalsta punkts aizsardzības ķēdē: Kirumpää – Gaujiena – Gulbene – Rēzekne – Daugavpils. Par akmens pils atrašanās vietu tika izvēlēts Rīgas un Pleskavas militāro un tirdzniecības ceļu krustpunkts, dabiski labi aizsargātā vietā, starp Piusas un Mēksi upēm. Vastselīna sadarbojās ar visu dienvidaustrumu Livoniju, ar Pleskavu un no turienes tālāk ar citiem Krievijas reģioniem. Cietoksnis tika nosaukts par “Dievmātes pili”, un kādu laiku to sauca par Jauno pili – Vastselīna (Nienhuse, Novõi gorodok, Novum Castrum).

Daudznozīmīgs ir 1379. gads, kad Vastselīnu sauca par spēcīgāko un drošāko pili uz zemes. Iespējams, ka ordeņmeistars Vrimersheims ar šo komplimentu nedomāja tikai par aizsardzības plāniem, pils šajā laikā ieguva svētās Vastselīnas statusu, un bija svētnīca, kur lūgties. Ļaudis runāja, ka 1353. gada rudens naktī pils kapelā skanējusi brīnišķīga melodija, caur aizvērtām durvīm bija redzama spilgta gaisma un “ne šīs zemes cilvēku” tēli baltās drēbēs, kas noņēma krustu no sienas un nolika uz altāra. Vēl četrus mēnešus pēc šīs brīnumainās nakts, krusts stāvēja pāri altārim vertikāli, bez atbalsta uz altarakmeņiem, līdz šī ziņa nonāca pie pāvesta Innokentija VI. Šeit krusts arī palika kā relikvija, ko rūpīgi sargāja pils sardze. Drīz vien sāka ierasties svētceļnieki no Vācijas, Igaunijas un no citurienes, kas pēc pāvesta pavēles saņēma grēku atlaišanu uz gadu un četrdesmit dienām. Turklāt bez svētajām lietām, bija mērķis arī ar praktisku ievirzi – robežas pilsētai vajadzēja naudu, tāpēc šeit bija gaidīti indulgences (ko pārdeva kristīgā baznīca) tīkotāji, un ziedojumu devēji. Līdz ar to pilsētas dzīve uz daudziem gadsimtiem bija nodrošināta un pils dubultsienas garantēja aizsardzību.

Līvu kara sākumā, 1558. gadā, pils sargātāji bija bezspēcīgi pret 80000 Ivana Bargā karavīriem. Lai glābtu pilsētu no lieliem postījumiem – pils garnizons padevās krieviem. 1582. gadā pili ieņēma poļi, Jama Zapolski vadībā. 1625. gadā pēc Polijas – Zviedrijas kara tika pieņemts lēmums, ka pils pāriet īpašumā Zviedrijas karalistei. Pils galīgie iznīcinātāji bija Pētera Pirmā komandiera Šermetjēveja karavīri, Ziemeļu kara sākumā (1700–1721). Turklāt dažus gadus pirms Ziemeļu kara Vastselīnas cietoksnī ciemojās Pēteris Pirmais, kurš nebija apmierināts par to, kā tika uzņemts. Šai laikā Igaunijā valdīja liels posts – viena piektdaļa iedzīvotāju nomira no bada.

Gandrīz 300 gadus cietokšņa drupas stavēja aizmirstībā. Līdz 1990. gada beigās, pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas, vietējie entuziasti sāka pilsdrupu attīrīšanu no krūmiem. 2007. gadā viesiem tika atvērts konservētais pils ziemeļaustrumu tornis. 2011. gadā durvis ver restaurētā krogusmāja, kurā atrodas viduslaiku muzejs, restorāns, kas piedāvā viduslaiku maltītes, un viduslaiku amatnieku darbnīcas. Pils kompleksā tiek rīkotas tradicionālās viduslaiku sendienas. Pie vecajiem mūriem, pie Vastselīnas Baltā krusta uz dievkalpojumu ierodas arvien vairāk svētceļnieku.

Pilsdrupās pats vecākais ir galvenais tornis. No tā 4,5 metru biezajām sienām ir saglabājušies tikai pāris metri, kas atrodas netālu no cietokšņa akmens mūriem. Trīs stāvos, velvētiem griestiem, atradās pagrabs, kapela un telpa ieroču glabāšanai, ko sargāja no trim augšējiem stāviem. Līdz šodienai salīdzinoši labi saglabājies pakavveida formas lielgabalu tornis, uz kura no ārpuses redzams Baltā krusta tēls, kas radies, iedvesmojoties no svētceļotājiem, kas nāca palīga, lai saglābtu pilsdrupas. Pils celtniecībā nesaudzēja ne laiku, ne resursus, lai sasniegtu harmoniski skaistu rezultātu. Acīm pievilcīgie akmeņi dažādās krāsās un viltus nišas, padarīja to kā vienu no unikālākajiem aizsardzības cietokšņiem šajā reģionā. Patreizējo izskatu pils ieguva 16.gadsimta sākumā. No šī laika saglabājies ziemeļaustrumu tornis, no kura skatu laukuma Jums šodien ir iespēja apskatīt ziemeļu torni, uz dienvidiem – torni pie dienvidu sienas.