linnus

Agrāk Vastselīnas pilī dzīvoja kareivīgs kungs, kas pili bija padarījis par ļoti drošu mājvietu. Cik ienaidnieki nāca, tik aizgāja vīlušies. Prom ejot, tos pavadīja vien kunga rupjie smiekli. Savas pils sargāšana kungam šķita tāda velta laika nosišana – mūri augsti, dziļi grāvji un uzticama sardze. Lai nebūtu garlaicīgi, kungs sāka doties tuvākos un tālākos karagājienos. Dodoties tālāk, kungs savas pilnvaras nodeva uzticamam kalpam.
Reiz kungs deva pavēles spodrināt bruņas, asināt zobenus un seglot zirgus. Bija sadomājis tālu kara gājienu, jāt cauri Romai, tad pāri jūrai, taipusē ar muhamediem doties karot. Domāja, ka pēc pāris gadiem būs atpakaļ. Jautāja pēc kalpa, deva pavēlēs un mācības, kā arī beigās iedeva mazu kastīti un sacīja: „Liec zem galvas naktīs un pa dienu padusē, turi acīs kā pašu dārgāko bagātību. Atgriezīšos mājās, atdosi man tieši rokās. Raugies, lai neviens un tu pats never vaļā kastes vāku, savādāk nāks lāsts pār mums”.
Kalps solījās pavēli pildīd, kungs devās karagājienā. Nedēļa pēc nedēļas, no nedēļām mēneši, no mēnešiem gadi. Katru dienu kalps sargāja viņam uzticēto kasti un katru dienu auga ziņkāre par to. Līdz beidzot ziņkāre uzveica bailes. Slepenībā, istabas stūrī, kalps ņēma kasti no paduses, ar domu – tikai mazliet paskatīties. Bet to taču viņs nedrīkstēja darīt – ķerktdams no kastes izlidoja putns, veica pāris apļus apkārt pilij un kā bulta aizšavās prom.
Ko nu tagad bija darīt? Pavēle bija pārkāpta, uzticība salauzta, bailes no atriebības kā čuska ēda sirdi. Tai pašā vakarā kungs pārradās mājās – lēca no zirga, kas bija vienas putās, pats bija vienās asinīs, miroņa bālu seju. Bailēs kalps piedāvāja kungam sakopties – nomazgāties un brūces sadziedēt.
Bet kungam nebij vaļas ar sīkumiem ņemties un sāka bārties uz kalpu: „Kāpēc pārkāpi manu pavēli? Kā tu varēji izlaist manu putnu brīvībā? Šis putns bija mans ienaidnieks – lidoja pāri jūrām ar mani cīnīties, un uzvarēja mani. Tas viss tava vaina.” Pirms, vēl kalps spēja pavērt muti, lai atvainotos, nozibēja zobens asmens un kalpa galva ripoja istabas stūrī. Atpakaļ neatskatoties, kungs sliktā garastāvoklī metās pa pils vārtiem laukā, nevienam neatstājot pavēles un norādījumus.
Drīz stāsts gāja apkārt – Vastselīna bez saimnieka, sardze klīst apkārt pa ciemiem, audzē taukus, kļuvuši slinki un neveikli. Par šo dzirdēja senie naidnieki, patreiz bija labākais laiks iet atgūt zaudējumus. Drīz vien ienaidnieki bija pie pils mūriem, no kurienes reiz atkapās ar kaunu. Ieroči sāka šaut, lodes lidoja, taures bazūnēja. Nekādas pretestības nebija. Piegāja pie vārtiem, tie bija pilnībā vaļā. Ieejot pilī, ieraudzīja šur tur pa kādam guļošam sargam, kurus iemidzināja nāves miegā. Neatradās Vastselīnas pagrabos nekas liels, sardze visu bija noēdusi un pārdevusi. Pilij pielaida uguni un ar to karš bija beidzies.
Kad liesmas pārņema pedējos jumtus, kad dūmu mākoņi sāka izklīst, tad necerēti atgriezās pils kungs. Daži no svešiniekiem, kas vēl noskatījās uz liesmām, ielenca atnāceju, ielenca ar zobeniem izstieptas rokas attālumā. Vecais kaujinieks tā kā atmodās, iztaisnojās stalts, ķēra pie zobena, un sāka griezties pa riņķi tā, ka galvas lidoja. Kaut kā izrāvies no naidnieka atstāja pili likteņa rokās. Tālākais kunga liktenis arī nebija labs – gāja no vien kara otrā, meklēdams aizmirstību, bet atrada nāvi.
Vasselīnas pili salauza vējš un ūdeņi no debesīm, ļaudis steidza izvest akmeņus būvniecībai. Bet ļaužu mutes neklusēja, vecie ļaudis zina teikt, ka ik pēc septiņiem gadiem Jāņu naktī Vastselīnas pils saimnieks melnā zirga mugurā atjāj mājas skatīties un par bijušajiem laikiem izraudāties. Stāvot kādu laiku uz pilsdrupām, un tad pazūd, kā zemē iekritis...